Šajās bildēs ir redzams soliņš, pie daugavas.. Varbūt nav tik labi saprotams, bet viss bija apledojis:

Begimots (vēl tapšanas stadijā):

3 gaiļi:

Nāras:

Kaija:

Līdaka:

Pats autors:

Kādu laiku neesmu šeit iegriezies, brīnums, ka blogs vēl nav sapuvis un nesmird.

Riebjas ziema, riebjas būt slapjam, riebjas būt slimam. Nav vairs tā ziema tik forša kā agrāk.. Pagaidām nekādas jēgas no viņas nav. Nē, labi, esmu bijis paslēpot pa ilgiem laikiem.. Vēl pie plusiem varētu minēt vārda iečurāšanu sniegā. Un viss, lol. Kopš ar mašīnu braukāju, tikai problēmas. Ceļi pretīgi, netīri, aizputināti. Pagalms pie mājas vispār pēc žopas izskatās.. Ja arī gadās iebraukt pagalmā tad, kad ir iztīrīts, atrodās kāds pidars, kurš jau aizņēmis manu vietu.. Tā kaitina.. Un snieg nonstopā.. Tam baltajam šitam vairs nav kur krāties.. Nekad nebiju vadājis līdzi lāpstu, ar katru gadu ar vien trakāk.. Žēl mašīnas..

Atskatoties nedaudz pagātnē. Vecgada vakars bija tīri patīkams. Sākoties salūtam biju nedaudz vīlies, jo sanāca tā, ka man viņu aizsedza daudzdzīvokļu māja, kaut gan arī es biju uz 4. stāva balkona. Tomēr, viss mainījās, kad tieši no traucējošās mājas jumta sāka šaut raķetes. Jāatzīst, ka reti kad uguņošana Ikšķilē likusies tik laba. Biju šokēts. It īpaši tāpēc, ka šis jaunais gads man iesākās ar mīļu cilvēku pie sāniem un, tā teikt, jaunu sākumu.

Vēl pirmo reizi redzēju tādu foršu veidojumu, ko sauc par debess laternu. Pirmo reizi tieši Latvijā, arī Ikšķilē. Naktī izskatās tiešām kolosāli. Lido viņa diezgan augstu un ilgi paliek redzeslokā. Izskatās šādi:

Vispār drausmas, vēl paturpinot sniega tēmu. Lai cik labs vadītājs cilvēks nebūtu, vienmēr nevar paļauties tikai uz sevi, reizēm avārijas notiek idiotu, retārdu vai vienkārši citu iemeslu dēļ. Amerika joprojām neattīstās, lai cik daudz youtūbā būtu video, kur redzams, kā cilvēki slīd, izraisa negadījumus, jo nav iepriekš saskārušies ar pie sniegu, parādās aizvien jauni. Šausmas:

Kādu laik atpakaļ pašam sanāca šādi.. Braucut no Ogres mājās. Vietā, kur atļautais ātrums ir 70 km/h (pilsētā), braucu ar +/- 80 km/h. Iemetu aci spogulī, skatos pa blakus joslu nāk klāt pieklājīgs mersis. Nu neko, nekā neparasta it kā tur nav, nepievēršu uzmanību. Pirms apdzīvotas vietas beigām mersis burtiski ripina man blakus, nu neko. Apdzīvotā beidzās, minu kaņešna uz sotaku, bet mersis neatpliek. Kādu laiku vēl man aklajā pabrauca, nedaudz sāka kaitināt jau tāda rīcība. Kad šis man jau čista blakus brauca konstantā ātrumā, pagriezu galvu un ar “kas par hujņu” skatienu mēģināju saskatīt, kas pie stūres sēž. Sākumā apjuku, jo pirmais, ko ieraudzīju bija tā mākslinieku tipa berete, ko pensionāres parasti nēsā un reāli pie ruļļiem tāda arī sēdēja. Nedaudz aizsvilies, tā teikt, pieliku soli, apdzinu un nu jau ar cienījamu ātrumu aizgāju prom. Lieki teikt, ka kraņa visu laiku mizāja pa kreiso pusi, kas, acīmredzami bija netīrāka, respektīvi, bīstamāka braukšanai un tā tālāk. Ceļš vispār tik pat kā tukšs, bet večiņa kā min tā min vēsi. Varu piebilst, ka kādu gabalu šī pat mēģināja turēties līdzi.. Nesaprotu kā tādi cilvēki, tādā vecumā uzdrošinās tā pa ielu nesties. Pieņemu, ka noteikumus vispār nezin, tāpēc arī kopē citus ceļu satiksmes dalībniekus. Kur nu vēl fiziskais stāvoklis, rekacija.. Un ja nu protēzes izkrīt un paripo zem bremžu pedāļa? Negribās jau pilnīgi visus tāda vecuma auto vadītājus tā nolikt, bet vairums tādi arī ir diemžēl. Pilnīgi bail tādiem šoferiem blakus braukt.. Nav pat pašam pālī jābrauc, lai negadījumā iekļūtu, labi laiki pienākuši.

Tas redzams arī šajā video:

Kaut kad nesen topā vēl bija gulties zem vilcieniem, tomēr, ja ziema nāk, jādoma kaut kas cits:

Piekritīšu augstāk vērtētā komentāra autoram: “долбоебы”..

Pagaidām tas būtu viss.. Iešu laukā pakaitināt sevi. ;>

Gribēju mazliet uzrakstīt par šo, ja jau esmu Ikšķilietis. Tātad, vienā no pēdējiem “Tautas Balss” raidījumiem redzēju sekojošu video:
“DOMNIEKI UZDZĪVO”.. Un jā, nevis atpūšās, bet uzdzīvo, lol.

Mani pāris secinājumi par redzēto:
1) Jauki, ka domē strādā tādi cilvēki, kas stučī viens otru. No vienas puses slikti, ja cilvēki nemāk sadarboties strādājot tādā iestādē, no otras puses, labi, ka dēļ tādām žurkām var uzzināt šo to jaunu. Un dīvaini, ka tiešām agri no rīta TB jau gaida ar kamerām.

2) Sižētā dahuja reizes tiek pieminētas alus kastes, piknika grozi un tā tālāk, tikai nezinu kāpēc es kaut kā neredzu, ka kaut kas tāds būtu nereāli nofilmēts. (1 kaste? wtf?)Secinājums – tukša diršana.

3) Smieklīgi liekas arī tas, ka pēc TB stāstītā, autobuss var aizbēgt no vieglās mašīnas, turklāt – nezinot, ka tādi sekotāji vispār ir. Vai nu autobusam pie stūres sēdēja stigs vai arī TB šoferītis ir totāls flegma. Secinājums – tukša diršana.

4) Ieejot domē, tipa visas durvis ir ciet, viss ir aizslēgt, weird. Man, tomēr, visu laiku likās, ka lai attaisītu durvis, rokturis ir jānolaiž uz leju, a ne truli jārausta šurpu turpu, bet TB reportieri jau ir gudrāki par visiem, tāpēc tipa ticēsim, ka durvis bija aizslēgtas, kas ļoti labi parādās sižetā. Secinājums – tukša diršana.

5) Domē jā, sapisās nedaudz puiši, sāka nevajadzīgi murgot. Maz ticams, ka nezināja, bet melot arī nevajadzēja. Manuprāt, šis ir vienīgais mīnuss, kurš varētu būt attiecināms uz ikšķiles domi.

6) Tālāk sižetā stāsta, ka uz vietas esot bijiusi tikai grāmatvede un izpilddirektors. Es kaut kā redzēju tomēr divus čaļus tur, kas jau uzreiz ļauj secināt – tukša diršana.

7) Protams, neko pirms raidījuma noskaidrot cilvēki neprot un faktu, ka Ikšķiles domes priekšsēdētājs nav Jānis Rudzīts arī nepiefiksē. Secinājums – idioti.

8) Tā telefonintervija tiešraidē vispār – kapitāls sūds. Cilvēkam pajautā, viņš atbild, izklāsta visu situāciju, kas pat dalbajobam būtu skaidra, bet kāda huja pēc ir vēlreiz jājautā, tieši tas pats? Tas Māra Grigala jautājums, citēju: “Cik tad alu izdzērāt?”, ir vienkārši unikums, ir iespējama lielāka debilitātes pakāpe vispār? Elīna Doļģe arī.. nu tik komiski izskatījās, meiča intervē un pilnīgi var redzēt, ka bez maz vai no biksēm lec ārā, jo domā, ka nu tagad Latvijas priekšā baigi drāž augstās amatpersonas. Cind a funny. Protams, sarunas beigas arī, raidījuma, uj, es atvainojos, sūda, vadītāji, norauj un vienkārši nomet klausuli (patiesība grauž acīs, huh?).

9) Komentārs par Dagnijas Staķes vienaldzību – bomba. Tā rēcu. Redz ka visi, tomēr, neatbalsta TB, tikai tāpēc, ka redz tas ir kruts raidījums, kurš visu translējē televīzijā, tāpēc taisnība vienmēr ir tikai viņiem.

10) Raidījums “Tautas Balss” manā uztverē ir kapitāli mainījies. Sajūta, ka mēģina līdzināties/tikt līdzi “Bez Tabu”. Bet reāli pašlaik, visvairāk man šis viss atgādina dzelteno presi. Ja nav par ko rakstīt, mazgājam krūzītes un ejam mājās, nevis fantazējam mēslu.

11) Reāli, man pohuj vai tā diena ir noformēta kā brīvdiena vai nē, pilsētas svētkus rīkot nav tas pats, kas apčurāt sev mēteli..

12) Kā pēdējo, gribēju minēt faktu, ka pilsēta pastāvīgi ir darbībā un ne mirkli nevar iziet ārā, neredzot, ka kāds strādātu. Zāllīti pļauj, puķes laista, ceļus labo, ietves bruģē, lej jaunus asfaltētus ceļus iedzīvotāju ērtībām, nesen tika uzstādīta lielā novērošanas kamera iedzīvotāju drošībai un tā tālāk, spēj tik skaitīt.

Esmu priecīgs, ka dzīvoju Ikšķilē un citur nemaz negribētu.

Jā, kādu laiku atpakaļ, respektīvi, jūnijā, jūlijā bija nospiests chilla/pohujisma slēdzis, kurš ļāva man slinkot gandrīz katru dienu. Katrs vakars ar aliņu, pie sevis, pie draugiem, pie citiem draugiem. Pēdējie santīmi katru vakaru, neskaitāmas aizņemšanās, striļīšana, bet tajā pašā laikā tas viss tā sadalīts uz saviem cilvēkiem, ka nemaz nejūt robus. Viens otram uzsaucam, kad ir nauda, kad nav – dalamies utt, patīkami tomēr. Satikti sen neredzēti cilvēki, toestj ļoti sen. Šis te man laikam pēdējā laikā ir bijis ūdens vietā:

Viena no labākajām, bet tajā pašā laikā sūdīgākajām dienām bija kāda jauka brīvdiena, kad beidzot apciemoju bijušo klasesbiedreni. Privātmāja, dīķis, visapkārt zaļa, tikko pļauta zālīte. Gulējām visu dienu metru no dīķa, bazarējam par šo un to (brīžos, kad nebiju atrubijies). Vispār pagrūti. Visu to stundu laikā, ik pēc 15 minūtēm, ar pēdējiem spēkiem, gandrīz rāpus tašijām uz ūdens pusi. Iespējams grūtums bija no nīstām pohām, kuras parāvām divos dažādos pasākumos, a varbūt vienkārši tāpēc, ka brīvdiena. Tas vēsais ūdens, tajos sūda 35 grādos ir kā alus, jejbogu. Vakarā vēl pāris glāzes ar zināmas izcelsmes, bez etiķetes viras un jutos jau tīri ok, lai ietu gulēt, toestj, slātu, bet tomēr nē. Ūdens pīpe līdz diviem naktī, estrādē, ar šito:
Tad jau viss pa plauktiņiem.

Beidzot atrasts normāls darbs, bet tajā pašā laikā (kā vienmēr), man viņš bļed totāli riebjas. It kā jau karjerā strādāt tādam bezģeļņikam, kā man ir kruti, bet nu hz, tā ir nāve. Pa dienu karsts, jebalu svilina, viss piesvīdis, pretīgi. Smiltis matos, smiltis sejā, smiltis aiz krekla, smiltis, botās, smilti vobšem visur, gan jau ka krājkasē arī. Drēbes ar eļļām, dubļiem, iespējams arī maniem puņķiem. Seja pil, viss tek acīs, mutē, visur. Tā vien prasītos ščotkas uz sejas. Vispār jūtos, kā strādājot raktuvēs. Un tas suns, kas tur ārā skraida norāvies no ķēdes, ēd savus sūdus un sazin ko vēl, nesmird tik slikti, kā es. Ko tad īsti? Laikam jāsauc tā par smago artilēriju/tehniku. Karjera sijātāji un tamlīdzīgi. Tjipa milzīgi metāla veidojumi, kas nepazinējam izskatās pēc transformera.
Like this:

Or this one:

Darbs sastāv no šķembu hujārīšanas, sietu mainīšanas, tehnikas apkopes un līdzīgi. Kruti, bet nogurdinoši, manam nolaistajam mājās sēdēšanas skillam.

Mjā, iešu paņemt ikvakara spēka dzērienu un varbūt vēlāk kaut ko uzskribelēšu, ja pirksti nebūs nokrituši.
Arlabvakaru, publika.. (toestj fazij).

Nogurušiem cilvēkiem:

Šovakar tik patīkami zibeņo, nekāda pērkona, viegls lietutiņš, mmm..

Slinkums mani ir pārņēmis pagaidām smagākajā formā, tāpēc arī ilgi neesmu iegriezies, bet tas jau nevienu gan jau nepiš, izņemot faziju. Šo to, kas pa šo laiku noticis uzrakstīšu gan.

First of all..
Apmeklēju labas draudzenes – Kristas, izlaidumu. Pasākums vilkās 2 stundas, gandrīz aizmigu. Tiešām tizla sajūta, kad sēdi un klanies visu laiku, kauns no cilvēkiem un negribās jau arī tā necienīt cilvēku, kurš mani uzaicinājis uz viņam tik svarīgo dienu. Vakara nagla, manuprāt, bija Ķīnas vēstniecības pārstāvja runa, kuru viņš runāja 3 dažādās valodās, 3 reizes. Sākumā ķīniski (es protams visu pilnībā sapratu, jā..), tad angliski (ok, der) un beigās latviski (reāli, pat smiekli vairs nenāca, kad viņš pa zilbēm to savu šittekstu, burtiski drāza vairākas minūtes, un ja jāsalīdzina, teiktu, ka visvairāk atgādināja kaut kādu garīgi atpalikušu robotu, lol) Nē nu, prieks, ka cilvēks cenšas, bet visam ir savs mērs. Tā vietā, lai norunātu 5 minūtes angliski (lai visi saprot), čalis pataisa sevi par totālu klaunu. Tā es tur nomocījos.
Tad vēl, pa starpai, gāju atliet daiļā dzimuma tualetē. Ne jau tīšām, bet vienkārši, uz durvīm nebija norādes un čujs arī nenostrādāja. Vispār, man tur patika, pozitīvi savādāka atmosfēra, kā čaļu tualetēs.
Kopumā bija labi, prieks skatīties uz labu draugu, kuram vismaz 1 murgs ir beidzies.
Anyway, pēc svinīgās daļas, kā parasti bombijām Vecāķos. Pietiekami liels šmigas daudzums, lai ietu reidā. Atceros, ka gājām naktī uz jūru, bet arī, tikai tāpēc, ka tur bija vaļā 24/7 alus telts. Pārējais – miglā tīts. Kaut kādas sētas tika laikam traumētas or something like that. Katrā gadījumā, aizsvinējāmies līdz 5 no rīta, kad man reāli jau bija jābrauc uz darbu. Vēl pirms vilcienā kāpšanas uzņēmu organismā pēdējos rīta grādus un uz darbu. Lieki piebilst, ka vēlāk pamodos autobusā, kurš kādu laiku jau stāvēja tukšs galapunktā, bet pohuj, jo man tur vajadzēja arī izkāpt. Nedaudz pagāju kājām un jau darbā. Jāatzīst, pirmo reizi tādā kondīcijā, bet nekas strogs.

As second..
Jāņi, bet kas gan tie vairs par Jāņiem.. Sen jau vairs nav tās svētku sajūtas. Tāpat arī šogad. Sieru neēdu, dziesmas nedziedāju (nemaz nezinu tādas), pār ugunskuram nelecu, vainagus nepinu. Paliek vienīgi alus. Šis punkts, protams, tika izpildīts.. Vakaru pavadīju kopā ar draugiem un bija tīri labi. Vispār jau viss pagāja gana mierīgi. Dzērumā šūpojāmies, daži lēkāja arī pa batutu. Kā nu kuram vispār, kāds šķaidīja arbūzu, bija arī tāds, kurš pēc tam lēkāja pa mizām un smējās par to. Kāds mīcija kaķi, tas pats “kāds” piespiedu kārtā lietoja arī kosmētiku. Tad vēl daži dejoja uz soliņa. Tika nodedzināts grills. Tad vēl, diezgan daudz telefonsarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem. Vakarā gaitā uzņēmām neskaitāmas bildes, no kurām lietojamas ir reāli 2-3. Iespējams tāpēc, ka roža drausmīgi izskatījās, iespējams tāpēc, ka pats drausmīgi, un iespējams tāpēc, ka visiem fotogrāfiem rokas bija pālī. Nakts bija diezgan patīkama, bet, tomēr, arī nē. Nepatīkama tāpēc, ka 4 cilvēkiem sagulēt vienvietīgā gultā nav forši, patīkami tāpēc, ka gulēju starp “pupiem”. Otrā rītā pie pohu veikala kaut kāds srans dalmācietis, kuru gribēju paglaudīt, gandrīz atkoda pirkstus. Pāris dienas pavārtījos arī pa Jūrmalas pusi. Iekarojām stroiku jumtus, pagājāmies gar jūru. Tāds īpašs indivīds, kā Sabīne nesa jūrā kokus, soliņus un visu iespējamo. Es arī palīdzēju, woohoou! Gandrīz nokoda odi, lai nāve visiem tiem kretīniem.. Tad jau arī mājās.

As a last..
Beidzot tiešām sāku izjust vasaru. ne dēļ laikapstākļiem, bet vispārīgi. Beidzot ir vairāk brīva laika. Melnā perioda viena puse ir beigusies. Sen nebiju bijis laukos, nosacīti laukos – Pļaviņās. Pa ilgiem laikiem paskaldīju malku un tā. Vakarā pasēdējām ar bračku ar gruntenēm pie Daugavas. Arī to sen nebiju darījis. Un bļed, sajūta bija ideāla.. Miers, klusums, aliņš, tomātu čipsi un dūmi. Bazarējām, rēcām, pilnīgā pohujā, vismaz uz mirkli aizmirstot apkārt notiekošos sūdus. Izvilku samiņu, palaidu. Gan jau pēc pāris gadiem vēl notveršu. gribās vēl.