Māksla ir visur. :)

Bilžu nav daudz, bet ne tas ir galvenais. Gribēju tikai padalīties, tā teikt, palepoties vectēvu, kurš manuprāt, ir unikāls cilvēks. Viņam ir pāri 75, bet ir lietas, uz ko roka nepagurst. Viņš visu mūžu ir aizrāvies ar grebšanu kokā. Pilna māja ar fantastiskiem darbiem, bet nofotogrāfēju tikai mazu daļiņu, kas likās aktuāla ziemai. Pilsētā, kurā viņš dzīvo, teju katram piektajam iedzīvotājam pēc pasūtījuma ir izeviedoti dažādu ielu, māju nosaukumi, medaļas, kausi un kas tik vēl ne. Apskaužu viņu, jo retajam cilvēkam ir tāds skatījums, kas, piemēram, redz to, ko es nekad neiedomātos. Bija pagalmā bērzs, kuram bija dīvains izaugums, respektīvi, slims koks. Viņš to izaugumu apstrādāja tā, ka izskatījās, ka lācis kāptu kokā. Nezinu, man tas liekas vienreizēji. Kaut huligāni tā mācētu. Vai nebūtu jauki sēdēt uz tāda vasrā, krastmaļa, ar kādu kopā?

Šajās bildēs ir redzams soliņš, pie daugavas.. Varbūt nav tik labi saprotams, bet viss bija apledojis:

Begimots (vēl tapšanas stadijā):

3 gaiļi:

Nāras:

Kaija:

Līdaka:

Pats autors:

Nu kur vēl bļed?

Atkal slinkoju, bet tomēr vasara, grūti rakstīt. Gan karstuma, gan citu iemeslu dēļ.

Jā, kādu laiku atpakaļ, respektīvi, jūnijā, jūlijā bija nospiests chilla/pohujisma slēdzis, kurš ļāva man slinkot gandrīz katru dienu. Katrs vakars ar aliņu, pie sevis, pie draugiem, pie citiem draugiem. Pēdējie santīmi katru vakaru, neskaitāmas aizņemšanās, striļīšana, bet tajā pašā laikā tas viss tā sadalīts uz saviem cilvēkiem, ka nemaz nejūt robus. Viens otram uzsaucam, kad ir nauda, kad nav – dalamies utt, patīkami tomēr. Satikti sen neredzēti cilvēki, toestj ļoti sen. Šis te man laikam pēdējā laikā ir bijis ūdens vietā:

Viena no labākajām, bet tajā pašā laikā sūdīgākajām dienām bija kāda jauka brīvdiena, kad beidzot apciemoju bijušo klasesbiedreni. Privātmāja, dīķis, visapkārt zaļa, tikko pļauta zālīte. Gulējām visu dienu metru no dīķa, bazarējam par šo un to (brīžos, kad nebiju atrubijies). Vispār pagrūti. Visu to stundu laikā, ik pēc 15 minūtēm, ar pēdējiem spēkiem, gandrīz rāpus tašijām uz ūdens pusi. Iespējams grūtums bija no nīstām pohām, kuras parāvām divos dažādos pasākumos, a varbūt vienkārši tāpēc, ka brīvdiena. Tas vēsais ūdens, tajos sūda 35 grādos ir kā alus, jejbogu. Vakarā vēl pāris glāzes ar zināmas izcelsmes, bez etiķetes viras un jutos jau tīri ok, lai ietu gulēt, toestj, slātu, bet tomēr nē. Ūdens pīpe līdz diviem naktī, estrādē, ar šito:
Tad jau viss pa plauktiņiem.

Beidzot atrasts normāls darbs, bet tajā pašā laikā (kā vienmēr), man viņš bļed totāli riebjas. It kā jau karjerā strādāt tādam bezģeļņikam, kā man ir kruti, bet nu hz, tā ir nāve. Pa dienu karsts, jebalu svilina, viss piesvīdis, pretīgi. Smiltis matos, smiltis sejā, smiltis aiz krekla, smiltis, botās, smilti vobšem visur, gan jau ka krājkasē arī. Drēbes ar eļļām, dubļiem, iespējams arī maniem puņķiem. Seja pil, viss tek acīs, mutē, visur. Tā vien prasītos ščotkas uz sejas. Vispār jūtos, kā strādājot raktuvēs. Un tas suns, kas tur ārā skraida norāvies no ķēdes, ēd savus sūdus un sazin ko vēl, nesmird tik slikti, kā es. Ko tad īsti? Laikam jāsauc tā par smago artilēriju/tehniku. Karjera sijātāji un tamlīdzīgi. Tjipa milzīgi metāla veidojumi, kas nepazinējam izskatās pēc transformera.
Like this:

Or this one:

Darbs sastāv no šķembu hujārīšanas, sietu mainīšanas, tehnikas apkopes un līdzīgi. Kruti, bet nogurdinoši, manam nolaistajam mājās sēdēšanas skillam.

Mjā, iešu paņemt ikvakara spēka dzērienu un varbūt vēlāk kaut ko uzskribelēšu, ja pirksti nebūs nokrituši.
Arlabvakaru, publika.. (toestj fazij).

Nogurušiem cilvēkiem:

Šovakar tik patīkami zibeņo, nekāda pērkona, viegls lietutiņš, mmm..

some last dayz..

Labrīt, labvakar..

Slinkums mani ir pārņēmis pagaidām smagākajā formā, tāpēc arī ilgi neesmu iegriezies, bet tas jau nevienu gan jau nepiš, izņemot faziju. Šo to, kas pa šo laiku noticis uzrakstīšu gan.

First of all..
Apmeklēju labas draudzenes – Kristas, izlaidumu. Pasākums vilkās 2 stundas, gandrīz aizmigu. Tiešām tizla sajūta, kad sēdi un klanies visu laiku, kauns no cilvēkiem un negribās jau arī tā necienīt cilvēku, kurš mani uzaicinājis uz viņam tik svarīgo dienu. Vakara nagla, manuprāt, bija Ķīnas vēstniecības pārstāvja runa, kuru viņš runāja 3 dažādās valodās, 3 reizes. Sākumā ķīniski (es protams visu pilnībā sapratu, jā..), tad angliski (ok, der) un beigās latviski (reāli, pat smiekli vairs nenāca, kad viņš pa zilbēm to savu šittekstu, burtiski drāza vairākas minūtes, un ja jāsalīdzina, teiktu, ka visvairāk atgādināja kaut kādu garīgi atpalikušu robotu, lol) Nē nu, prieks, ka cilvēks cenšas, bet visam ir savs mērs. Tā vietā, lai norunātu 5 minūtes angliski (lai visi saprot), čalis pataisa sevi par totālu klaunu. Tā es tur nomocījos.
Tad vēl, pa starpai, gāju atliet daiļā dzimuma tualetē. Ne jau tīšām, bet vienkārši, uz durvīm nebija norādes un čujs arī nenostrādāja. Vispār, man tur patika, pozitīvi savādāka atmosfēra, kā čaļu tualetēs.
Kopumā bija labi, prieks skatīties uz labu draugu, kuram vismaz 1 murgs ir beidzies.
Anyway, pēc svinīgās daļas, kā parasti bombijām Vecāķos. Pietiekami liels šmigas daudzums, lai ietu reidā. Atceros, ka gājām naktī uz jūru, bet arī, tikai tāpēc, ka tur bija vaļā 24/7 alus telts. Pārējais – miglā tīts. Kaut kādas sētas tika laikam traumētas or something like that. Katrā gadījumā, aizsvinējāmies līdz 5 no rīta, kad man reāli jau bija jābrauc uz darbu. Vēl pirms vilcienā kāpšanas uzņēmu organismā pēdējos rīta grādus un uz darbu. Lieki piebilst, ka vēlāk pamodos autobusā, kurš kādu laiku jau stāvēja tukšs galapunktā, bet pohuj, jo man tur vajadzēja arī izkāpt. Nedaudz pagāju kājām un jau darbā. Jāatzīst, pirmo reizi tādā kondīcijā, bet nekas strogs.

As second..
Jāņi, bet kas gan tie vairs par Jāņiem.. Sen jau vairs nav tās svētku sajūtas. Tāpat arī šogad. Sieru neēdu, dziesmas nedziedāju (nemaz nezinu tādas), pār ugunskuram nelecu, vainagus nepinu. Paliek vienīgi alus. Šis punkts, protams, tika izpildīts.. Vakaru pavadīju kopā ar draugiem un bija tīri labi. Vispār jau viss pagāja gana mierīgi. Dzērumā šūpojāmies, daži lēkāja arī pa batutu. Kā nu kuram vispār, kāds šķaidīja arbūzu, bija arī tāds, kurš pēc tam lēkāja pa mizām un smējās par to. Kāds mīcija kaķi, tas pats “kāds” piespiedu kārtā lietoja arī kosmētiku. Tad vēl daži dejoja uz soliņa. Tika nodedzināts grills. Tad vēl, diezgan daudz telefonsarunu ar nepazīstamiem cilvēkiem. Vakarā gaitā uzņēmām neskaitāmas bildes, no kurām lietojamas ir reāli 2-3. Iespējams tāpēc, ka roža drausmīgi izskatījās, iespējams tāpēc, ka pats drausmīgi, un iespējams tāpēc, ka visiem fotogrāfiem rokas bija pālī. Nakts bija diezgan patīkama, bet, tomēr, arī nē. Nepatīkama tāpēc, ka 4 cilvēkiem sagulēt vienvietīgā gultā nav forši, patīkami tāpēc, ka gulēju starp “pupiem”. Otrā rītā pie pohu veikala kaut kāds srans dalmācietis, kuru gribēju paglaudīt, gandrīz atkoda pirkstus. Pāris dienas pavārtījos arī pa Jūrmalas pusi. Iekarojām stroiku jumtus, pagājāmies gar jūru. Tāds īpašs indivīds, kā Sabīne nesa jūrā kokus, soliņus un visu iespējamo. Es arī palīdzēju, woohoou! Gandrīz nokoda odi, lai nāve visiem tiem kretīniem.. Tad jau arī mājās.

As a last..
Beidzot tiešām sāku izjust vasaru. ne dēļ laikapstākļiem, bet vispārīgi. Beidzot ir vairāk brīva laika. Melnā perioda viena puse ir beigusies. Sen nebiju bijis laukos, nosacīti laukos – Pļaviņās. Pa ilgiem laikiem paskaldīju malku un tā. Vakarā pasēdējām ar bračku ar gruntenēm pie Daugavas. Arī to sen nebiju darījis. Un bļed, sajūta bija ideāla.. Miers, klusums, aliņš, tomātu čipsi un dūmi. Bazarējām, rēcām, pilnīgā pohujā, vismaz uz mirkli aizmirstot apkārt notiekošos sūdus. Izvilku samiņu, palaidu. Gan jau pēc pāris gadiem vēl notveršu. gribās vēl.